to build a home

izdomāju, ka gribu rakstīt blogu tikai par mūziku, tāpēc papildus šim te izveidoju vēl vienu blogu.
meklēt šeit

i’m a loser baby, so why don’t you kill me?

tā kā man ir diezgan daudz draugu meiteņu, tad pēdējā laikā ir sanācis saklausīties un redzēt visādus brīnumus par un ap sava dzimuma pārstāvjiem. un, godīgi sakot, man dažbrīd paliek kauns par savu dzimumu, kārtējo reizi klausoties par/redzot sava dzimuma pārstāvju izdarības.
ok, nav jau tā, ka man besītu visi pārējie vīriešu dzimuma pārstāvji un ka es tagad sajūtos vienīgais normālais. tas, kas man besī ir stulbums in general, vienalga vīriešu, sieviešu vai kamieļu izpildījumā.
tomēr problēma ir tajā, ka pārāk bieži sanāk sastapties ar/dzirdēt par divu tipu vīriešu dzimuma pārstāvjiem, īpaši pēdējā laikā. tips nr.1 – pārāk daudz mētā no sevis kaut ko mačo veidīgu un jūtās superkruti; tips nr.2 – tieši otrādi – ir pārāk mīksti un ar akūtu pautu trūkumu organismā. ā un vēl arī trešais tips – vienkārši galvā sisti indivīdi. un visi no šiem tipiem man konkrēti krīt uz nerviem. risinājuma šai problēmai laikam gan nav, jo pasaules attīrīšanu uzsākt man neviens neļaus. bļe.
p.s. lai nebūtu diskriminācijas šajā rakstā piebildīšu, ka sievietes vienkārši mēdz būt maitas. tomēr, ja tas ir mērenos apmēros, tas viņas tikai padara pievilcīgākas.

fuck them!

a sunday smile

man patīk svētdienas. svētdienās es parasti esmu ar sevi. vismaz domās. tas nekas, ka apkārt ir cilvēki, manā galvā galvenā uzmanība svētdienās ir pievērsta man. bieži vien, gan tas nav uz visu dienu, bet man vajag svētdienā pazust domās. citādāk nākošā nedēļa sanāk izčakarēta. tas gan nenozīmē, ka man ir jāieraujas sevī un jāsēž vienam istabā. piemēram šodien man izdevās pabūt ar sevi stopējot mašīnas uz šosejas.
un man patīk tādas svētdienas kā šī. ar sauli un visu pārējo. un pleijerī beirut – a sunday smile.

that’s what dreams are made of

tāpat, kā daudzi citi, pēdējā laikā arī es izmantoju interneta pasaules piedāvāto iespēju jau pāris stundas pēc pārraides beigām iegūt savā datorā tv raidījumus. līdz ar to ir noticis tas, kas jau kādu laiku bija gaidāms – es esmu nopietni uzsēdies uz seriāliem. ja iepriekšējās sezonās, es regulāri sekoju līdz aptuveni divu seriālu jaunākajām sērijām(tie, kas rādīti pa latvijas tv neskaitās), tad šajā sezonā seriālu skaits, kurus es regulāri skatos regulāri, ir krasi pieaudzis. tātad, tagad mēģināšu pa dienām uzskaitīt to, kam sekoju līdz.
pirmdiena:
how i met your mother – seriāls, kuram sekoju līdz jau 2 gadus, kopš brīža, kad kādas garlaicīgas nedēļas laikā, gulēdams mājās, netīšam noskatījos pirmās 2 sezonas. kopš tā laika neesmu izlaidis nevienu sēriju. seriāls stāsta par galveno varoni, kurš 2030 gadā stāsta saviem bērniem, kā viņš satika viņu māti. līdz ar to darbība norisinās tieši šajā laikā. stāsta, gan viņš ļoti gari un plaši, jo iet iet jau 4. sezona un kā saprotams, tas brīdis, kad viņš viņu patiešām satiks ir vēl pāris sezonu attāluma. tomēr seriāls pa šo laiku nav palicis ne drusku sliktāks. iespējams, ka tas ir dēļ lieliski savāktā aktieru sastāva: Alyson Hannigan no Buffy un Amercan Pie, Jason Segel no Forgetting Sarah Marshall un Freaks and Geeks, Neil Patrick Harris no Harold and Kumar, kurš par savu lomu šajā seriālā ir bijis nominēts Emmy un Zelta Globusam, kā arī mazāk zināmie Josh Radnor un Cobie Smulders, kuri ir tikpat labi, kā iepriekš minētie. plus vēl bieži tiek pieaicinātie slaveni guest stars. šobrīd seriāls norit ar pāris nedēļu pārtraukumiem, jo abas galveno lomu tēlotājas ir stāvokli un tas apgrūtina filmēšanu, bet jau nākampirmdien tas būs atpakaļ.
trust me – seriāls par reklāmas aģentūru un reklāmas biznesu kopumā. līdz ar to, man, kā topošajam šīs profesijas pārstāvim liekas ļoti interesanti. veidots ierastajā comedy-drama stilā, varētu salīdzināt ar ally mcbeal, tikai nozare, kurā strādā galvenie varoņi ir cita. seriāls ir vēl pavisam svaigs un pagaidām ir iznākušas piecas sērijas. cerams, ka tas piedzīvos vēl pāris sezonas.
otrdiena:
fringe – seriāls no lost veidotāja J.J. Abrams. pēc sižeta kaut kas līdzīgs x-files, tikai atšķirība tā, ka pie visa vainīgi nevis citplanētieši, bet cilvēki, kuri izmanto zinātni ne tiem pareizākajiem mērķiem. plus vēl lost raksturīgi sakāpinājumi un mistērija ap iesaistītajiem tēliem. rezultātā sanāk patiešām baudāms sci-fi seriāls. šobrīd seriālam ir pārtraukums, bet aprīlī tas būs atpakaļ ar jaunām sērijām.
trešdiena:
lie to me – seriāls par zinātniekiem, kas pēc cilvēka sejas izteiksmēm, kustībām un izturēšanās veida spēj noteikt vai tas melo. līdz ar to viņus bieži vien noalgo gan policija, gan dažādas privātas iestādes. galvenajā lomā lieliskais britu aktieris Tim Roth, kura atveidotais varonis pēc rakstura un izturēšanās veida ir kaut kas līdzīgs doktoram hausam. seriālam šobrīd iet pirmā sezona un atsauksmes pagaidām ir diezgan labas, līdz ar to es ceru uz vēl kādu sezonu.
ceturtdiena:
skins – atkarību izraisošs britu seriāls par sačākarēto britu jaunatni. seriāla varoņi ir it kā parasti 16-18 gadus veci pusaudži, tomēr katram no viņam ir savi iekšējie dēmoni – dažādas personiskās problēmas u.t.t., līdz ar to seriālā netrūkst gan jautru, gan nopietnu brīžu. pec pirmajām divām sezonām visi šova varoņi beidza vidusskolu, tāpēc, šobrīd ir sākusies trešā sezona ar pavisam jauniem tēliem un aktieriem, kuriem būs atvēlētas nākošās divas sezonas. un tad, cerams, viss atkal sāksies no jauna. seriāls ir izraisījis milzīgu ažiotāžu britos un arī citur pasaulē. es pats ar šo seriālu jau esmu aplipinājis vēl dažus, kuri tagad tāpat kā es, katru nedēļu gaida jauno sēriju. ā un vēl – iekš skins bija pirmā loma čalim, kas tēlo galveno lomu slumdog millionaire.
no heroics – vēl viens britu seriāls. sitcom, kas stāsta par pasauli, kurā turpat starp parastajiem cilvēkiem staigā supervaroņi. patiešām smieklīgs seriāls, bet, kā jau lielākajai daļai britu seriālu, tam ir tikai 6 sērijas sezonā. līdz ar to pirmā sezona šobrīd jau ir beigusies un nav zināms, vai būs vēl.
piektdiena:
dollhouse – seriāls, ko veidojis Joss Whedon. tas pats kurš izveidoja Buffy. galvenajā lomā Eliza Dushku. tā pati, kas spēlēja arī Buffy. seriāls stāsta par organizāciju, kura izdzēš cilvēkiem atmiņu(pagaidām vēl nevar saprast vai tas ir brīvprātīgi vai arī caur vardarbīgām piespiedu metodēm) un pēc tam spēj tiem galvā ieprogrammēt pilnīgi jebko – no perfektas mīļākās līdz ķīlnieku atbrīvošanas speciālistam. viss atkarīgs no klienta vēlmēm. maksā tas viss, protams, lielu naudu un notiek pilnīgi slepeni, tāpēc par to ieinteresējas FBI. bet lielākās problēmas sākās, kad galvenajai varonei pēkšņi sāk uzrasties atmiņas par to, kas viņa ir patiesībā. pagaidām ir iznākušas tikai 2 sērijas, tāpēc vēl grūti spriest par šo seriālu, bet izskatās daudzsološi.
sestdiena un svētdiena:
the united states of tara – seriāla producents ir Stīvens Spīlbergs un idejas autore Diablo Cody, kas rakstījusi scenāriju Juno. tas jau izsaka daudz. sižets ir par sievieti, kurai ir personības dalīšanās ar trīs alter ego un katrs no tiem viens par otru trakāks. pie tam vēl viņai ir arī ģimeni ar vīru un diviem padsmitnieku vecuma bērniem, kuriem arī neklājas viegli ar to visu sadzīvot. pagaidām šķiet diezgan interesants seriāls, lai gan pārējās sērijas nedaudz atpaliek no pirmās, kurai scenāriju rakstījusi pati Diablo Cody.
demons – britu seriāls, kurš iznāca sestdienās, un kura pirmā sezona, tāpat, kā no heroics jau ir noslēgusies. sižets stāsta par jaunu čali, kuram pēkšņi paziņo,ka viņš ir leģendāra Van Helsinga pēdējais pēctecis un ka viņam ir jāpilda savs liktenis. tā nu viņš arī sāk močīt visus pārdabiskos izdzimumus pa labi, pa kreisi. nekas īpašs, bet skatītes var.
svētdienas iznāk arī the simpsons un family guy, kas manuprāt komentārus neprasa.
vēl ir pāris seriālu, kurus es iesāku skatīties, bet dažādu iemeslu dēļ nepabeidzu:
do not disturb un the ex list – man šķita ok, bet tika kancelēti dēļ zemiem reitingiem.
eleventh hour – kaut kas līdzīgs fringe, tikai ar ne tik šokējošiem zinātniskajiem eksperimentiem. lai gan man patika, kā Rufus Sewell attēloja galveno varoni, tomēr godīgi sakot, šis seriāls ir šausmīgi garlaicīgs, tāpēc arī beidzu skatīties.
kath & kim – apraksts bija daudzsološs, bet izrādījās mēsls.
90210 – apmēram pēc trešās sērijas sapratu, ka šī šova priekštecim no 90ajiem bija jāpaliek pēdējai tīņu ziepenei. citādāk sanāk tādi sūdi kā šis.
ir vēl daži pēc apraksta interesanti seriāli, kuru pirmizrāde vēl ir priekšā, bet par tiem varbūt uzrakstīšu, ja sākšu tos skatīties.

Jeremy par premjerministru…nu vai vismaz kultūras

uzskatu, ka Jeremy būtu piemērots kultūras ministra amatam jo: 1. viņš sajēdz, kas ir laba mūzika un kas nē; 2. viņš skatās labas filmas.
savukārt premjerministra amatam viņš būtu piemērots tāpēc, ka mācījies SZF, nevis fizmatos tāpēc, ka nav fizmats.

apmaksāta politiskā reklāma

raķete

dzīve ir fckin sarežģīta
šim ierakstam nav teorētiska pamatojuma. un tas nav saistīts ar notikumiem manā personīgajā dzīvē. vai varbūt tomēr ir.

supertheory of supereverything

man pa galvu visu laiku šaudās visādas domas. gan tad, kad vajag, gan tad, kad galīgi nevajag, gan noderīgas, gan ne.
piemēram, viena lieta, par ko aizdomājos ir – kāpēc sieviešu dzimums domā, ka viņām jābūt tievām kā skaliem lai patiktu vīriešu dzimumam? tā galīgi nav taisnība. patiesībā, lai cik ļoti popkultūra nebūtu visus samaitājusi, dziļi apziņā vīrieši tomēr joprojām tiecās uz klasisko ideālās sievietes tipu – nu tur plati gurni, laba dzemdētāja n shit. un vispār, ja vien meitene nav kā n-durvju skapis, tam vispār nav nozīmes.
vēl viena doma ir – kāpēc pusaudžiem vajadzīga visa tā bučsawļ liekulība un visi tie pārējie sūdi? par to es sāku domāt vērojot, kā draudzīgi oranžā portāla jaunā iespēja izteikt viedokli tiek izmantota lai piesārņotu internetu ar pokemoniskiem tekstiem. par šo tēmu gan laikam labāk vispār neieslīgt pārdomās.
ā un vēl es domāju par to, kāpēc marlboro ir tik populārs, par spīti tam, ka marlboro cigaretes pie mums ir ritīgi sūdīgas(ja salīdzina ar R-eiropu). un vēl visādas bezjēdzīgas domas katru dienu.
un vispār lai jums padzied Kelvins. tas par pirmo tēmu.

Official Calvin Harris “The Girls”
Uploaded by CInq7

p.s. es izdomāju, ka likšu visiem ierakstiem virsrakstā dziesmu nosaukumus vai rindiņas no dziesmām
p.p.s. uzdāviniet kāds man biļeti uz reklāmas rīmu nakti, lai es varu nopirkt biļeti uz positivus

shout

nebļauj uz mani ja negribi, lai sabļauj uz tevi

paņem savus draugus un bēdz

ziniet par ko cilvēki Latvijā pēdējā laikā nepārtraukti runā un domā? nē, neuzminējāt, ne par seksu. visu prātos un mēlēs mājo krīze. nenoliegšu, arī manā prātā šis jēdziens uzpeld diezgan bieži. pirmkārt tāpēc, ka pats jau pusgadu nevaru atrast darbu, otrkārt, tāpēc, ka arī manus ģimenes locekļus un draugus, citu vieglāk, citu smagāk, draud skart vai jau ir skārusi krīzes izkapts. tomēr es cenšos izvairīties runāt par to. pirmkārt jau tāpēc, ka tāda veida runas lai paliek tirgus sievām un pensionāriem sabiedriskajā transportā, otrkārt, tāpēc, ka runāt vajag tikai tad, ja esi spējīgs pateikt ko labu un noderīgu.
tieši tāpēc, manuprāt vajag nevis runāt, bet gan domāt, ko šobrīd pastāvošajā situācijā iesākt. tad nu es savā prātā apspēlēju dažus variantus.
variants nr.1: bēgt. šis variants iedalās divos apakšvariantos. pirmais ir bēgt no valsts, ko šobrīd ir vērts darīt gadījumā, ja ir pazīšanās ārvalstīs un/vai konkrēts robs, jo neba velti šī ekonomiskā krīze tiek saukta par globālo. bezdarbs ir visur. otrs bēgšanas apakšvariants ir bēgšana ar alkohola un/vai narkotiku palīdzību. tiesa gan šis variants diez vai ir īpaši efektīvs, jo tie, kas šādi mēģināja rīkoties ieprekšējo krīžu laikā ir vai nu miruši vai cietumā, vai arī tautas valodā tiek saukti par bomžiem.
variants nr.2: samierināties. šis variants nekā īpaši neiedalās, tikai sekas var būt dažādas. labākajā gadījumā krīze vienkārši tiek pārdzīvota, sliktākajā iznākums ir tāds pats, kā tiem, kas bēg apreibinoties.
variants nr.3: cīnīties. šis variants ir visintresantākais. katram saprotams, ka ar vardarbīgu cīņu ekonomisko stāvokli neuzlabot. ja nu kādam nav saprotams, tad pāris nedēļu veci notikumi var kalpot kā pierādījums. vienīgi varbūt kādu latu var ietaupīt ja piektdienas vakarā viskija pudeli var nozagt nevis nopirkt, bet kā jau teicu, bēgšana ar alkohola palīdzību ne pie kā laba nenoved. tātad paliek cīņa bez vardarbības. tomēr pret ko tad cīnīties? iespējams, ka varētu palīdzēt cīņa pret valdošo varu, tomēr ar to iepriekšējās kļūdas neizlabot, tā vienīgi var novērst turpmāku kļūdu pieļaušanu. pie tam paskatoties uz tiem, kas gatavojas ieņemt esošo vietu paliek šķērmi ap dūšu. vēl neslikta ideja ir cīnīties pašiem ar sevi, jo paši vien(palīdzot valdībai un globālajiem finanšu spekulantiem) šos sūdus esam savārījuši. paši jau pēdējos 5 gadus dzīvojām pāri saviem līdzekļiem, ņēmām kredītus un domājām, ka nekas par to nebūs. jāatzīst, arī es pats dažbrīd esmu rīkojies tikpat stulbi.
un ko šajā situācijā darīšu es? dzeršu rumu un skatīšos kā dienas slīd garām. domājiet pozitīvi.
p.s. starp citu, ja salīdzina ar pagājušo gadu šogad medijos krietni retāk būs sastopams vārds inflācija. tāpēc, ka augot bezdarbam inflācija taču samazinās! re, vismaz kāds pozitīvs jaunums.